Rotko par mākslu
Autors: F. Zaletilo
“…es gleznoju ļoti liela formāta gleznas. Es apzinos, ka vēsturiski lielformāta gleznu radīšanas mērķis ir gleznot kaut ko ļoti grandiozu un pompozu. Taču iemesls, kādēļ es tās gleznoju – man šķiet, tas attiecas arī uz citiem man zināmiem māksliniekiem – es vēlos būt ļoti tuvs un cilvēcisks. Gleznot mazu gleznu nozīme distancēt sevi no attēlojamās vides, skatīties uz pieredzi caur pamazināmo stiklu. Bet, gleznojot lielformāta gleznu, tu esi iekš tās. Tev pār to nav kontroles.”
„Par saikni starp arhitektūru, glezniecību un skulptūru”, 1951
“Mākslinieka darba attīstībai, ceļojot laikā no punkta uz punktu, ir jābūt virzītai uz skaidrību, uz visu šķēršļu iznīcināšanu starp mākslinieku un ideju, starp ideju un skatītāju”
Tēze par mākslinieka attieksmi glezniecībā, 1949
“...mani neinteresē ne krāsu, ne formas, ne kā cita attiecības. Mani interesē tikai cilvēka pamatemociju izteiksme – traģēdija, ekstāze, nolemtība un tā tālāk - fakts, ka daudzi cilvēki, redzot manas gleznas, salūzt un raud, liecina, ka es uzrunāju šīs pamatemocijas... Cilvēki, kas raud manu gleznu priekšā, piedzīvo tās pašas izjūtas, ko es gleznojot.”
Tēze pret „abstrakcionista” apzīmējumu, 1957
“Mākslinieku vidū ir pieņemts, ka nav svarīgi, ko mākslinieks glezno, galvenais, lai tas būtu labi uzgleznots. Tā ir akadēmisma būtība. Nepastāv tāda lieta kā laba glezna, kura ir ne par ko...”
„Mākslas darba recepte – tās sastāvdaļas – kā to radīt – formula.
1.Jābūt skaidrai norūpētībai ar nāvi – mājienam uz mirstību... Traģiska māksla, romantiska māksla u.c. ir saskarē ar nāves apzināšanos.
2. Juteklība. Baudpilna attieksme pret pastāvošām lietām ir mūsu pamats attiecībā uz konkrētību par pasauli.
3. Spriedze. Konflikts vai savaldīta vēlme.
4. Ironija. Tas ir mūsdienīgs ingredients – pašvērtības pazemināšana un apstrīdēšana, kad cilvēks, piemēram, var nodoties vēl kaut kam.
5. Prāts un spēle.... cilvēciskais elements.
6. Īslaicīgums un iespēja... cilvēciskais elements.
7. Cerība. 10%, lai šo traģisko konceptu padarītu panesamu.
Es ļoti rūpīgi nomēru šīs sastāvdaļas veidojot gleznu. Forma vienmēr seko šiem elementiem un glezna izveidojas no šo elementu proporcijas.”
No Rotko lekcijas konferencē Prata Institūtā Ņujorkā, 1958. gada novembrī.
„Mūsdienu mākslinieki paņēma visu, ko cilvēks bija sasniedzis plastikā, un sadalīja to dažādos antagonistiskos komponentos. Tāpēc savās abstrakcijās viņi noveda taustāmo pasauli un plastiskās pasaules taustāmību līdz loģiskam nobeigumam, veidojot gleznas, kas padarīja glezniecību par lietu pašu par sevi, cik iespējams atbrīvotu no cilvēka asociācijām. No otras puses, iluzorās glezniecības pasaulē viņi ietvēra gleznas maksimālās ilūzijās: neapzinātajā. Un viņi apzināti veidoja šo divu komponentu mainīgu izkārtojumu, vienlaicīgi mēģinot dot mājienu par šo divu pasauļu sākotnējo vienotību – unifikāciju, līdz kuras sasniegšanai mēs esam tik tālu.
Citāts no grāmatas „Mākslinieka realitāte: Marka Rotko mākslas filozofijas”, nodaļa „Mūsdienu māksla kā mākslinieciskās pieredzes pārvērtēšana”., 110. lpp.
1. Mūsuprāt, māksla – tā ir dēka, kas aizvilina nezināmā pasaulē, kuru izzinat var tikai tas, kas gatavs riskēt.
2. Iztēles pasaule ir pilnīgi briva un izaicinoši pretnostatīta veselajam saprātam.
3. Mūsu, mākslinieku, funkcija ir sasniegt to, lai skatītājs uztvertu pasauli kā mēs, nevis kā viņš pats.
4. Mēs iestājamies par sarežģītas domas vienkāršu izklāstu. Mēs strādājam lielā formātā, jo tam ir skaidri nepārprotama iedarbība. Mēs tiecamies no jauna apstiprināt glezniecības plānu. Mēs iestājamies par plakanformām, jo tās iznīcina ilūziju un atklāj patiesību.
No M. Rotko un A. Gotlība vēstules New York Times, 1943.gada 13. junijā.