Jāņa Murovska izstāde NEIZPROTAMĀ ATTĀLUMA SAJŪTA

26.01.2016

Jānis Murovskis

NEIZPROTAMĀ ATTĀLUMA SAJŪTA

“Teksta vietā esmu par emocionāli sarakstītām nullītēm, punktiņiem un strīpiņām.” Muris

“Cilvēks ir visu lietu mērs.” Protagors

Par “Neizprotamo attāluma sajūtu” Jānis Murovskis jeb Muris, kā viņu sauc radi un draugi un kā viņš paraksta savas gleznas sietspiedes tehnikā, ir domājis gadu gadiem. Un pirms Mura domāja Protagors, kura slavenais sauklis pirmām kārtām norāda uz antropometriskām (tautiskām) mērvienībām. Tās neglabāja svara un mēra palātās, bet gan izkopa lauku sētās un lietoja ikdienas vajadzībām. Šie mēri tika atvasināti no ķermeņa – cilvēka un viņa darbarīkiem, kas bija ķermeņa pagarinājums un paplašinājums. Klāt pievienoja apkārtnē mītošo dzīvnieku un putnu mērus. Mēri bija detalizēti un savā ziņā pat ļoti precīzi.

Garumu izteica pēda, solis, rokas olekts (lielā, mazā), paduse (pilna rokas olekts), izplesto roku ass, īkšķis, plauksta. Garums varēja būt līdz potītēm, lieliem, ceļgaliem, staklei, viduklim, krūtīm. Līdz kaklam – tīra, skaidra mērvienība, un viss pārējais tai pielipa kā metaforisks aplikums.

Klāt nāca birzums, bultas garums, airu jeb vēziena attālums, akmens metiens, vistas solis, zaķa lēciens, zirga krēpju spalvas platums; akustiskais aktīvs – gaiļa dziedājums, suņa rējiens, kaķa brēciens, kliedziena attālums jeb saukums, un visbeidzot – bises šāviens.

Lielumu izteica vīra augums, vistas, zaķa, lapsas lielums. Sēdošs suns jau pieder pie mānīgā relatīvisma, tādu nelietoja.

Platuma mērs bija (vai nav skaisti?) jūdziens!

Cilvēciskā tilpuma mērvienību izteica malks, karote, šāle, čarka, škaļiks. Tas, kas robežojas ar cilvēcisko mērogu, – ķipis, blašķe, muca utt.

Visi mēri ir patiesi no cilvēka perspektīvas. Ja sietspiedi varētu uzskatīt par Mura “paplašinājumu”, tad svarīgākais mērs ir acu mērs. Un te nu sākas organiskās svārstības amplitūdā no глаз-алмаз līdz “acumērs – sūda mērs”, kā mēdz teikt kāds Mura kolēģis Latvijas Mākslas akadēmijā. Digitalizētāji par ārējās pasaules uztveri runā izmeklētāk – zoom in, zoom out. Katrā ziņā Mura sietspiedei piemīt visas minētās pazīmes. Tā ir redzes lauka pētījums, kurā darbojas visa teritorija, nevis tikai bartiskais punctum.

Muris apgalvo: “Telpiskā orientācija ir dabas dota maņa. Darbos, kur neparādās telpiskie orientieri – burti, horizonts utt. –, darba darīšanas virzienu nosaka intuīcija vai paredzamās vizuālās kvalitātes. Vai tas ir plūdums vai kritums. Dziļums, kas kaut kad sekos. Darbos uz audekla, kur tiek izmantots 100% apdrukas laukums, eksponēšanas virzienu nosaka vizualitāte, vērtējot, kā darbs labāk “sēž”. Jā, tas var atšķirties no ieceres.”

Skatītāja uztverei palīdz Mura īsās piezīmes. “Caur kokiem, šķiet, tiek izputināta saule” (“Vējš”). “Skaņas iemidzina, un pēc brīža jau nemani, ka tās skan tevī” (“Koncerts”). Attēla un teksta vienotība atgādina Kurta Fridrihsona un Imanta Ziedoņa “Pasāžas” – mazgrāmatiņu, kas kļuva par kārumu visiem, kam patika turpināt vizuālā teksta spēles. Tās ved tur, kur vārdi un tēli nav nošķirti. Zoles spēlmaņi zina, ka vinnē tas, kuram stiķos viss ir “pa nullēm”, tas, kuram ir “bezstiķis”. Muris zoli nespēlē, bet kopš Rīgas lietišķās skolas laikiem, kad sākās nakts darbi pirms skatēm un bija grūti pārvarēt vēlmi visu pamest, viņš saka – “bezštoks”. Viņa azartspēle ir sietspiede. Tā ievelk procesā un rada stāvokli, kad viss ir “pa nullēm”.

Anita Vanaga