MĀRTIŅA BUCLERA VERTIKĀLE 19. un 20. gs. mija vēsturē ir iezīmēta ar jaunu atziņu izaicinājumiem un sociālo pārmaiņu izraisītām konfrontācijām. Fotogrāfija šo pārmaiņu procesā spēlēja pašas tolaik vēl neapjaustu, bet spēcīga fermenta ierosinātāja lomu. Tā piegādāja pasaulei jaunu pieredzi, kura, kā zināms, izraisa jaunu atziņu sekas. Mārtiņš Buclers viennozīmīgi ir redzamākā personība Latvijas profesionālās fotogrāfijas kvalitātes veidošanā 20. gs. sākumā. Viņa iniciatīvas būtiski paplašināja sava laika atstarotās gaismas satveršanas amatnieku profesijas nozīmību un šīs nodarbes iespēju izpratni. Šīs iniciatīvas viennozīmīgi skāra regulāras un sistēmiskas izglītības nepieciešamības apjēgumu. M. Buclers to centās īstenot praksē ar savas rīcības piemēru, uzņemoties speciālās literatūras tulkošanu, terminu latviskošanu un šo mācību vai derīgo padomu grāmatu izdošanu. M. Buclers ne tikai fotografēšanas amatnieku vidē ieviesa apjēgumu par fotogrāfijas unikālo sociālo lomu un līdz ar to arī autora atbildību par laikmeta vizuālo liecību hronista pienākumu. Pirms tam gandrīz pusgadsimtu fotogrāfija bija lietota personu spoguļattēla konservēšanai un publiski gandrīz nepamanītai laboratoriju līmeņa pētniecības vajadzībām. Gadsimtu mija uzaicināja fotogrāfijas nozari uz sociālo pētījumu skatuves, jo tā bija pierādījusi savu liecinieka uzticamību. Latvijā šo fotogrāfu augsto hronista misiju, iespēju diapazonu, vizuālo pierakstu krājuma daudzpusīgo un pārlaicīgo vērtību pirmais apjauta Sēlijas zemnieku dēls Mārtiņš Buclers.

OLGA RĒLA. BALTO LILIJU SAPNIS. OLGA RĒLA – māksliniece, leļļu mākslas meistare, tēlniece, dizainere, vizuālās un lietišķās mākslas pasniedzēja; Eiropas leļļu izgatavotāju apvienības (VEP), Mākslas leļļu Kanādas asociācijas (CDAA), Nacionālā leļļu mākslinieku institūta (NIADA), Krievijas Mākslinieku Radošas savienības (TCXP) loceklis. Olga Rēla ir dzimusi 1967. gada 28. decembrī Daugavpilī, Latvijā. Kopš bērnības viņā zinājusi, ka kļūs par mākslinieci. Izglītību ieguvusi Rēzeknes (Latvija) Lietišķās mākslas vidusskolā. Vēlāk mācījusies Maskavas dizaina skolā (leļļu mākslas kursā) un, jau būdama pieredzējusi māksliniece, absolvējusi Daugavpils Universitāti, iegūstot bakalaura grādu mākslā. Tāpat viņa ir mācījusies arī dažādos mākslas un profesionālās pilnveides kursos. Olga Rēla ir vispusīgi apdāvināta māksliniece. Pirms pievēršanās leļļu radīšanai viņa gleznoja, veidoja tekstila panno, šuva drēbes, adīja sev un vīram, strādāja estētiskās audzināšanas skolā, darbojās modeļu aģentūrā kā imidža veidotāja, bija dekoratore Latvijas Leļļu teātrī Rīgā, sadarbojās ar Daugavpils teātri, vadīja meistarklases. Turklāt O. Rēla arī filmējās vairākās īsmetrāžas filmās, tostarp arī biogrāfiskajā mākslas filmā „Lelle”. Viņas vārds ir labi pazīstams daugavpiliešiem.

Baņuta Ancāne. PORTRETI Portrets dažādos laikos ir bijis kopts un plaši pielietots tēlotājmākslas žanrs, kuru var uzskatīt arī par vienu no interesantākajiem veidiem, kā piesaistīt gan skatītāja, gan paša mākslinieka uzmanību. Neraugoties uz laikmetīgās mākslas spēku un ietekmi mākslā, nojaucot tiltus starp stiliem un žanriem, portrets tiek plaši pielietots mūsdienās – kā grafikā un glezniecībā, tā fotogrāfijā un video mākslā. Līdzīgi kā citos mākslas veidos arī grafikā 20.gs. 70.gadi ir ražīgs laiks portreta žanra izkopšanā, un nenoliedzami šajos gados spilgti uzplaukst grafiķes Baņutas Ancānes litogrāfijas, kas tiek drukātas uz Mākslinieku nama litogrāfijas preses, kura 50.gados ir atvesta no Daugavpils... Latgales klātbūtne kompozīcijās un mākslinieces izkoptais tehniskais paņēmiens ar īpašu, tikai viņai raksturīgu krāsu slāņojumu litografijā un īpašo “graudu”, runā par spēku, pārliecību, gribēšanu un milzīgu pacietību.

Juris Gagainis KUĢI PIESTĀJ DINABURGĀ Juris Gagainis ir izsmalcināti perfekts amatā, nerimstošs meklējumos, dzejisks iztēlē. Juris Gagainis dzimis 1944.gada 26.septembrī Rīgā, kur abi ar dvīņumāsu tekstilmākslinieci Anitu Celmu auga kolorītā strādnieku rajonā pie dzelzceļa un “Russo-Balt” rūpnīcas. Šeit arī radās aizraušanās ar tehniku un spēja atklāt tās detaļu tēlainību. Senču amatnieku gars un mātes gudrie pamudinājumi palīdzēja attīstīties bērnu talantam.

UZ LIELĀS DZĪVES TRASES 20. gadsimta sešdesmito gadu grafiskā valoda Latvijā arī padomju periodā tika radītas izcilas grafiskās kultūras vērtības. Izstāde ”Uz lielās dzīves trases. 20. gadsimta sešdesmito gadu grafiskā valoda” dod iespēju iepazīties ar 20. gs. 60. gadu priekšmetisko vidi, kas spilgti raksturo tālaika sabiedrības jaunos estētiskos ideālus – praktiski visās dekoratīvi lietišķās mākslas jomās dominējošais kļuva “lineāri ģeometriskais” stils. Ideālu maiņu lielā mērā noteica ekonomikas, tai skaitā vieglās rūpniecības attīstības strauji pieauguma tempi, kosmosa apgūšana, zinātniski tehniskais progress.

CETURKSNIS UPB holdings 2016.gadā atzīmē savas dibināšanas 25.gadskārtu. Tas ir gadsimta ceturksnis. UPB laikmetīgās mākslas darbu kolekcija izceļas ar vēlmi sniegt savu, personisku ieskatu tajā mākslas vērtību laukā, kas top tepat mums līdzās. Tā ir jauna kolekcija, kurai apritējis četrpadsmitais gads– kopš 2002.gada nogales, kad sāktas regulāras izstādes UPB biroja telpās Liepājā un iepirkti pirmie darbi. UPB padomes priekšsēdētājs Uldis Pīlēns kolekcijas kataloga ievadā atgādina: “Mēs neesam klasiskie kolekcionāri. Tas nozīmē, ka mēs savu kolekciju neveidojam pēc apzinātiem, ļoti precīziem principiem, emocionālā komponente šīs kolekcijas veidošanā ir ļoti nozīmīga. Pats sākums, kāpēc kolekcija ir veidojusies, ir emocionāls. Pēc būtības šī kolekcija ir mūsu pašu sirds paplašinājums, kā mēs subjektīvi tveram pasauli, kā redzam sev apkārt mūsu pašu laikabiedru radītās vērtības. Kā tās sarindojam. Ne vienmēr mežā tas lielākais koks ir tas skaistākais.”

Jānis Murovskis NEIZPROTAMĀ ATTĀLUMA SAJŪTA “Teksta vietā esmu par emocionāli sarakstītām nullītēm, punktiņiem un strīpiņām.” Muris “Cilvēks ir visu lietu mērs.” Protagors Par “Neizprotamo attāluma sajūtu” Jānis Murovskis jeb Muris, kā viņu sauc radi un draugi un kā viņš paraksta savas gleznas sietspiedes tehnikā, ir domājis gadu gadiem. Un pirms Mura domāja Protagors, kura slavenais sauklis pirmām kārtām norāda uz antropometriskām (tautiskām) mērvienībām. Tās neglabāja svara un mēra palātās, bet gan izkopa lauku sētās un lietoja ikdienas vajadzībām. Šie mēri tika atvasināti no ķermeņa– cilvēka un viņa darbarīkiem, kas bija ķermeņa pagarinājums un paplašinājums. Klāt pievienoja apkārtnē mītošo dzīvnieku un putnu mērus. Mēri bija detalizēti un savā ziņā pat ļoti precīzi.

Irina Ošleja Klerkopolē? “Klerkopolis” jeb latviskotajā variantā - „Klerkopole”. Vārds „Klerkopolis” apvieno sevī vārdus „klerks” un polis, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē „pilsēta”. Vārds „klerks” - kantorists, rakstvedis, sīks ierēdnis.Denotācija: Birokrātiskās sistēmas darbinieks strādā kādā administrācijas iestādē.Vārds „klerks” asociējas ar konkrētām raksturīpašībām un dzīves stilu. Tas ir izpildītājs, konvencionāla tipa cilvēks, viņa darba uzdevumi un pienākumi neprasa radošu domāšanu un iniciatīvas izrādīšanu.Vai, pārnesot šodienā šī jēdziena definējumu, nav jaušama pretruna? Viss mainās un attīstās, tāpat kā māksla, mākslas doma, realizētā interpretācijas iespējas. Arī klerks var būt radošs, līdz ar to, vai šodienas stāsts ir par to pašu veco Klerkopoli vai jauno?Ideja, kas apvieno ierēdņu un administratīvo darbinieku darbību citadelē - pilsētu pilsētā, lieliski saskan ar vietu, kur notiek izstāde, jo arī Dinaburgas cietoksnis ir pilsēta pilsētā, tiesa, te nenotiek birokrātiskās sistēmas virzība, bet gan kultūras procesu attīstība, kas lieliski kontrastē ar I.Ošlejas lielformāta darbu, kas veidots kā scenogrāfija izrādei, ko apmeklētāji varēs arī baudīt kā veiksmīgu izstādes papildinājumu videoformātā.Stāsts par Klerkopoles ciemiņu - brīvdomātāju, iespējams, ir stāsts par vienu no mums, kurš atnāk, uzvar, un liek neaizmirst, ka viņa vietā nāks cits, un cikls nenoslēgsies.Iespējams, cīņa ir mūžīga, tāpat kā mūžīgs ir pretnostatījums starp radošu indivīdu un klerku aprindām.