kim? SALONS kim? Laikmetīgās mākslas centra augošas kolekcijas skate Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs 15.jūlijs – 9. augusts, 2014 Dārgais draugs, Pēc vairāk nekā simts izstādēm, desmitiem pasākumu, dučiem publikāciju, kā arī krietni daudz sarunām ar ievērojamu skaitu mākslinieku, rakstnieku, kuratoru un filosofu vēršos pie Tevis – viena no viņiem, lai atsauktu atmiņā to reizi un notikumu, kura sakarā reiz tikāmies un turpinām tikties. Šī gada maijā ir mana 5. jubileja, un kā tāds prasīgs bērns es alkstu īpašas dāvanas. Vai nav īstais laiks no jauna atcerēties to, ko nemaz īsti nepazīstam un pārvērst to par pievilcīgu spēli? Nodoties nejaušībai kā izvēlei? Es ceru uz Tavu nedalītu interesi un to, ka jau šobrīd varu sākt gaidīt pēc noteikumiem nepieciešamo – vienu īpašu Tavu darbu, nosūtītu elektroniski, pa pastu vai nogādātu personīgi, lai to iekļautu paškūrētā darbu skatē - manā Salonā.

Dmitrijs Lavrentjevs Uzlecošā Venēra Dmitrija Lavrentjeva daiļrades evolūcija saistīta ar pirmsākumu meklējumiem. Jau paši agrīnie darbi izraisa sajūtu, ka mākslinieks tiecas radīt pats “savu” eposu. Viņa glezniecība iespiežas apziņā ar varenu un arvien pieaugošu spēku, turklāt savos nolūkos tā ir ļoti pastāvīga, konsekventa un vienkārša, tur viss ir Cilvēks ar savu jūtu un emociju pasauli. Viņa darbu tēlainība nāk no arhaiskajām Āfrikas skulptūrām, no indiāņu kultūras tradīcijām, tostarp no meksikāņu maskām. Lavrentjeva skulptūras nereti atgādina seno cilšu reliģijas artefaktus. Pievēršanās mītiem un primitīvajai mākslai nav nejaušība, jo tieši mīts ir tas, kas katrā parādībā izdala galveno un paceļ to līdz poētiskas metaforas augstumiem, bet primitīvisms provocē daudz asāku un tiešāku pārdzīvojumu. Daži tēli un formas, šķiet, izlauzušies no zemapziņas pasaules, personificējot dziļi apslēptās bailes, pieķeršanos, nerealizētās vēlmes. Labi pamanāma aizraušanās ar 20. gs. mākslas estētiskajām prioritātēm: Baski, Dibifē, dadaisms.

Larss Strands ir zviedru izcelsmes norvēģu mākslinieks. Studējis Oslo Nacionālajā mākslas akadēmijā. Jau daudzus gadus Larss pēta krāsas to ierobežotajā diapazonā. Kā saka pats mākslinieks, viņa darbiem raksturīga „polihromā monohromija”: no attāluma izskatīdamies vienkrāsaini, tuvplānā tie piedāvā milzumu toņkārtu, kā arī daudzveidīgi niansētu tekstūru un faktūru. Strādājot pie gleznas, mākslinieka radītā vienkāršība kļūst sarežģīta, un rezultāts – meditatīvs. Viņa darbos ir nemitīga atsauce uz horizontu uztveres asociatīvajā līmenī. Mākslinieka lielformāta darbos iemiesojas Ziemeļeiropas tautām raksturīgā pacietība, precizitāte un atturība, taču atturība šeit ir izaicinoša – tā rada spriedzi, rezonansi un apziņas vibrācijas ilūziju. Var domāt, ka Larsa Stranda darbi nav nekas vairāk par vienmuļi strīpotiem audekliem, taču to būtība ir suģestējoša. Ar naratīva trūkumu tie neuzbāzīgi uzrunā skatītāju: par nozīmīgāko kļūst tas, kas notiek vērotājā, nevis tas, kas tiek attēlots. L. Stranda darbi ir sava veida veltījums lēnai un mierīgai refleksijai par eksistenciālo plūdumu, kas aicina redzēt, pārdzīvot, piedzīvot un domāt.

PAMATKRĀSAS „PAMATKRĀSAS” ir Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas, Lietuvas – mākslas akadēmiju rektoru darbu izstāde, kas tiek rīkota 17. Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētku „GAUDEAMUS” ietvaros. Līdzīgi kā Baltijas valstu mākslas akadēmijas ir allaž pildījušas mākslas akumulatīvās un ģeneratīvās funkcijas, to rektori vienmēr bijuši spēcīgas mākslas pasaules lokomotīves, kuras ne vien izcēlās ar labām organizatoru spējām, bet arī harizmas pilnu talantu mākslas jomā. Izstādē aplūkojami triju rektoru – Latvijas Mākslas akadēmijas rektora Alekseja Naumova, Igaunijas Mākslas akadēmijas rektores Signes Kivi un Viļņas Mākslas akadēmijas rektora Audra Klima – darbu izstāde, kura līdzīgi kā triju pamatkrāsu sinerģija spēj rādīt pilnīgu Baltijas laikmetīgās mākslas ainu.

Aleksandrs Karpovs dzimis 1953. gada 21. martā ASV Aijovas štatā. Viņa māte nāca no sabiedrībā pazīstama Jāņa Volonta dzimtas. J. Volonts 14 gadus bijis par Daugavpils pilsētas galvu un no 1938. līdz 1940. gadam bijis Latvijas labklājības ministrs. Aleksandra mātei Lūcijai Volontei brīnumainā kārtā laimējies izvairīties no 1941. gada 14. jūnija deportācijas uz Sibīriju. 1946. gadā Lūcija Volonte nokļuva pārsūtīšanas nometnē Vācijā, kur apprecējās ar Anatoliju Karpovu un vēlāk emigrēja uz Ameriku. Karpovu ģimenei piedzima trīs dēli, taču deviņus gadus vēlāk tēvs pameta ģimeni, un visas rūpes par bērnu audzināšanu un uzturēšanu uzgūlās uz mātes pleciem. Mazajam Aleksandram tolaik bija vien divi gadi.

Jevgēnijs Šitovs. „Verbalizācija:”. Tēlniecība, grafika, porcelāns. Īpatnēja, fantastiska pasaule, kuras radītājs ir mākslinieks Jevgēnijs Šitovs, pārsteidz iztēli ar neapturamu fantāziju, attapību un karnevālam raksturīgu jautrību. Viņa tēli - savdabīgi hibrīdi, kuri sevī apvieno reālu un mītisku būtņu īpašības, - ir vienlaikus precīzi un arhetipiski. Tie it kā ar radošā impulsa spiedienu tiek izgrūsti no kādas tukšas burvju caurules. Caurule, kas ir neatņemams daudzu Šitova darbu elements, kā radoša tukšuma tvertne izaug par filozofisko simbolu un aizņem īpašu vietu autora mākslinieciskajā pasaulē. Virzībā no humoristiskās stihijas un ironijas uz absurdu un fantasmagorijām pamanāmas Gogoļa, Harmsa un Peļevina alūzijas. Nelielas bronzas figūras ir spējīgas mainīt rakursu, tādējādi pastāvot kā savdabīgi daudzdimensionāli transformeri. Iespēja tos pētīt no dažādiem skatupunktiem vairo groteska sajūtu.

„VAI NU IR, VAI NU NAV!” – šīgada Latgales reģiona mākslas dienu izstādes vienojošais temats Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā un vienlaikus arī mūžsens jautājums par to, kas ir un kas nav māksla, par to, kādai tai jābūt, lai tā tiktu dēvēta par mākslu. Šis jautājums ir aktuāls ikvienam māksliniekam un mākslas cienītājam. Tas ir jautājums, uz kuru nav atbildes, taču atbildēt uz to mēģina daudzi. Mūsu ēras sākumā Atēnu domātājs Dionīsijs Areopagīts mākslai piedēvēja pārjutekliskā skaistuma īpašību, no kuras izriet vispārējs valdzinājums ikvienam un kur skaistais ir labiekārtotības un graciozitātes cēlonis, kas izstaro līdzīgi gaismai savu starojumu, kas visu dara skaistu. Tieši tāpēc tas visus pievelk un attiecina uz visiem savu vienotību.

Anita Meldere "EKSPRESIJAS. ABSTRAKTĀ GLEZNIECĪBA". Anita Meldere dzimusi 1949. gada 18. maijā. Profesionālo izglītību māksliniece ieguvusi J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (diplomdarbs „Malkas zāģētāji”, darba neformālais vadītājs Jānis Osis, seniors) un Latvijas Mākslas akadēmijā (diplomdarbs „Saulē un vējā”, darba vadītāji – profesori Edgars Iltners un Edgars Kalniņš). Māksliniece strādā eļļas, akvareļa un akrila tehnikā, kā arī litogrāfijā, bez tam Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas katedras iniciētajos mākslinieku pedagogu starptautiskajos plenēros Zvārtavā apgleznojusi arī keramiku un zīdu. Kopš 1973. gada A. Meldere ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Viņa ir mākslas maģistre (maģistra darbs „Atmosfēriskums kā mākslinieciskās izteiksmes kvalitāte latviešu glezniecībā 80. un 90. gados”,1993), augstskolu docētāja un no 2007. gada Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes Tēlotājas mākslas katedras vadītāja. No 1995. līdz 2009. gadam viņa bija arī krāsu mācības docētāja Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina nodaļā.