Māris Grunskis "RĒGI" Fotogrāfiju sērijā autors atveido pamestas ēkas, tostarp bumbu patvertnes, sakaru bunkurus, kodolraķešu bāzes un rūpnīcas Latvijā, rosinot ne vien domāt par apsaimniekošanas problēmām, bet arī ļaujot saskatīt to neparasto skaistumu. Māris Grunskis stāsta: „Izstādē „Rēgi” vēlos parādīt pamestības savdabīgo auru un pievilcību. Vietas, kas kādreiz bijušas slepenas un svarīgas, vietas, kas spēja iznīcināt veselas pilsētas tūkstošiem kilometru attālumā, vai tieši pretēji – vietas, kuras bija paredzētas, lai pabarotu vai paglābtu simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku dzīvības.

Pēteris Martinsons "MANA KERAMIKA" Pēteris Martinsons (1931 – 2013) ir pasaulē pazīstamākais Latvijas keramiķis. Vairāk nekā pusgadsimtu ilgās radošās darbības laikā viņa māksla un personība suģestējusi un iedvesmojusi dažādu paaudžu keramiķus gan Latvijā, gan ārvalstīs, viņa mākslas izcilību regulāri apliecinājuši panākumi starptautiskos konkursos, viņa personības starojuma laukā radoši uzlādējušies kolēģi darbnīcās un simpozijos, studenti, meistardarbnīcu dalībnieki un vienkārši ceļā satiktie. Pētera Martinsona personība ir daudzšķautņaina – pēc izglītības arhitekts, profesionāli nodarbojies ar alpīnismu, bijis pedagogs Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, veidojis scenogrāfiju Valmieras teātra izrādēm, filmējies vairākās kino lomās. Daudz ceļojis, galvenokārt, lai strādātu, taču vienmēr atgriezies savā zemē, par kuru vienmēr teicis – visskaistākā. Sava radošā mūža darbu izlasi Pēteris Martinsons 2013. gadā dāvināja Daugavpils Marka Rotko mākslas centram. Ekspozīciju „Pēteris Martinsons. Mana keramika” veido šīs kolekcijas lielformāta darbi.

Helga Kroicritere "ATSKATS UZ PIECĀM DEKĀDĒM TĒLNIECĪBĀ UN GLEZNIECĪBĀ" “Es cenšos raisīt estētiskas pārdomas. Tas, ka pat daži no darbiem laiku pa laikam izrādās provokatīvi, iespējams, ir neizbēgami, un es to izmantoju vēl un vēl, lai uzrunātu skatītāju tieši. Vienmēr jūtos laimīga, kad varu šādā veidā uzsākt sarunas ar saviem skatītājiem, piemēram, izstāžu atklāšanas reizēs.” Helga Kroicritere Darbi skatītājos izraisa spontānas emocijas, kas svārstās no mazliet dīvainām līdz pat humoristiskām, no satīriskām līdz pat nopietnām un skumjām. Šķiet, ka māksliniecei nevienas jūtas nav svešas, un tamdēļ ikviens viņas darbs izaicina un liek skatītājam apstāties, lai katru no tiem individuāli atzīmētu, izprastu un novērtētu sekas, ko tie izraisa. Aplūkojot šos darbus, varētu teikt: “Mākslai ir jāskar!” Māksliniece Helga Kroicritere ir tā, kas mākslu rada no savas iekšējās pasaules. “Kreuzritter” [tulkots latv. – krustnesis] nav vis nekāds moderns pseidonīms, bet gan vārds, ko ģenealoģiski saglabājuši senči, kas, iespējams, ir patiešām piedalījušies Krusta karos. Lai gan Helgu iedvesmo gan daba, gan cilvēki, joprojām dominējošs ir viņas pašas redzējums. Sekojot savam noskaņojumam, viņa rada mākslu uz audekla, koka, alumīnija un citiem piemērotiem materiāliem. Neraugoties uz viņas darbos bieži sastopamo telpiskumu, daudzi darbi liecina arī par mākslinieces veikumu divdimensiju jomā jeb plaknē, sākot ar zīmējumiem un akvareļiem un beidzot ar guašas darbiem un alumīnija gleznojumiem. Viņas materiālie tēli nereti arī ceļo starp divdimensiju un trīsdimensiju telpu, un skatītājs drīz vien uztver šo valdzinājumu. Mākslinieces darbi iemieso radīšanu, nepastāvību, laiku kā tādu vai pat aborigēnu mitoloģiju un modernās pasakas. Tādējādi šis mākslinieciskās radīšanas diapazons vēl aizvien nav izsmelts. Helga veido arī skulptūras, ko darina gan kokā, gan metālā vai akmenī, retāk no viena materiāla. Īsi sakot, māksliniece izmanto visu, kas sader kopā kādas specifiskas mākslinieciskās tēmas atspoguļošanai. Viņa kombinē un pilnveido materiālus un objektus, ņemot vērā to funkcijas. Viņas māksla ir autonoma un iet savu ceļu. Māksliniece rada darbus, kas stāv pavisam tālu no senajām tradīcijām. Pat pamati, ko Helga ieliek skulptūru izpētē, ļauj viņai novērtēt, klasificēt un nepieciešamības gadījumā pārvarēt šķietami stingros mākslinieciskos principus. Viņas daudzveidīgie darbi bieži tīšām provocē.

Valda Mežbārde "KRASTS" „Krasts ir mana horizontāle, mani iedomu un reālie horizonti ar akmeņiem kā kūstošām salām. Tā ir vieta, kur es varu nokļūt bezgalībā, atraujoties no savas realitātes.” Valda Mežbārde Daugavpiliete Valda Mežbārde dzimusi 1946. gadā Rīgā. Bērnībā viņa daudz un aizrautīgi zīmējusi, lasījusi. Vēlāk mākslu studējusi J. Rozentāla Mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā. 20. gadsimta 60. gadu nogalē un 70. gadu sākumā strādājusi par fotogrāfu Latvijas Mākslas muzejā, kur radusies iespēja iepazīties ar latviešu mākslinieku oriģināldarbiem, izstāžu organizēšanu un mākslas cilvēku pasauli. Daugavpilī māksliniece ieradās 1973. gadā. Tas bija laiks, kad šurp dzīvot un strādāt ieradās daudzi jaunie mākslinieki. Vēlāk daudzi no viņiem pilsētu atstāja, bet Valdas darbs visu laiku ir saistīts ar Daugavpili un pilsētas mākslas dzīvi. 1974. gadā Valda Mežbārde tika uzņemta Latvijas Mākslinieku savienībā, un ar savu līdzdalību tolaik būtiski aktivizēja Daugavpils mākslinieku dzīvi. Viņa bija arī viena no Mākslas dienu norišu veidotājām Latgalē. Piedalījusies glezniecības plenēros, intensīvi un daudz gleznojusi, izmēģinājusi roku arī lielformāta un monumentālajos sienu gleznojumos. Izstādēs Valda Mežbārde piedalās kopš 1969. gada. Māksliniece sarīkoja vairāk nekā 15 personālizstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs.

Eleonoras Pastare "VAKARA MEDITĀCIJAS" „Krāsaina diena un nakts, krāsaini gadalaiki. Sapņi un īstenība. Visam, ar ko mēs konkrētā mirklī saskaramies, īpaši sīkumiem, kurus, iespējams, pamanām savādāk nekā citi vai kurus dažreiz it kā nepamanām nemaz, ir pietiekami liela nozīme ideju un radošu domu lidojumā. Dabas mainīgums un pastāvīgums ir nebeidzams iedvesmas avots, tas ir pamatu pamats radošajam darbam jeb brīvajam sapņu lidojumam. Un, ja kādu no šiem sapņiem izdodas materializēt, rodas vēlme dalīties tajā ar citiem.” Eleonora Pastare Māksliniece Eleonora Pastare ir Daugavpilī dzimusī līvāniete, kurai 2015. gads aizrit „100” zīmē, summējot dzīves un radošā darba jubilejas. Eleonara piedzima 1954. gadā, 1974. gadā absolvēja Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu un 2007. gadā Daugavpils universitātē ieguva maģistra grādu mākslā. Kopš 1977. gada māksliniece piedalās izstādēs un citos mākslas projektos Latvijā un ārvalstīs. Eloenorai Pastarei ir liela pieredze pedagoģiskajā darbā: vairāk nekā divdesmit gadu māksliniece „iepazīst keramikas pasauli” kopā ar bērniem.

Latgales reģiona mākslinieku mākslas dienu izstāde "KLAUNĀDE" Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs ik pavasari rīko tradicionālu Latgales reģiona mākslas dienu izstādi, kurā piedalās dažādu mediju mākslinieki un mākslas studenti no reģiona pilsētām un novadiem. Šīgada izstādes tēma ir „Klaunāde”. Tā ļauj katram māksliniekam iejusties klauna tēlā vai arī savos darbos saskatīt ar šai tēmai tuvas ārējās un iekšējās izpausmes, tādējādi padarot izstādi par spilgtu un krāsainu, emocionālu un brīvdomīgu reģiona mākslinieku radīto darbu skati. „Klaunāde”, kas šoreiz jāsaprot kā reģiona mākslinieku izstāde, ir daļa no cirka uzveduma – klaunu priekšnesums, kas balstās bufonādē un groteskā, kam raksturīgi pārspīlējumi, asi un negaidīti kontrasti. Māksliniekiem šoreiz tika piedāvāta unikāla iespēja iejusties klauna lomā, kas ir viena no senākajām, vissarežģītākajām un universālajām aktiermākslas izpausmēm. Kā zināms, Senajā Ēģiptē klauniem tika piedēvētas terapeitiskās funkcijas: pildot reizē gan klauna, gan priestera amatus, šīs profesijas pārstāvji sabiedrībā uzņēmās sociālo un psiholoģisko jomu regulējošu lomu. Šai kontekstā būtiski atzīmēt arī faktu, ka Daugavpils ir ne vien pasaulslavenu mākslinieku dzimtene, bet arī „klaunu zeme” – 1900. gadā Daugavpilī piedzima aktieris un izgudrotājs Nikolajs Poļakovs, kas ir pasaulslavenā Coco the Clown jeb klauna Koko (vairāk zināms, kā cirka klauns ar pīrāgiem) izgudrotājs. Vislielāko popularitāti klauna tēls ieguva 20. gadsimta vidū Lielbritānijā.

"MELNĀ SAULE - SIGURDS VĪDZIRKSTE – ŅUJORKAS AVANGARDISTS". Man nav tieksmes piešķirt lielu vērtību vārdiem. Ar vārdu veidotie darbi ir vienīgi izrāde (performance), nevis radīšana. Tie ir ierobežoti. Tie ir atspīdumi no tiešas uztveres. Es drīzāk vērtēju darbus, kas rodas tiešā darba procesā. Gleznošanai jānotiek tieši fiziskajā pasaulē. Pirmajai radošai idejai nav formas. Tā ir tīra esence, kas pati sevī nesatur izteiksmes līdzekļus. Bet tad ir otra radīta idejas stadija ar formu un izvērsumu, ko var izteikt simbolos. Pati par sevi tā nav radoša, bet tai piemīt magnētiska pievilcība un gaisotne, kas ir piemērota tālākai jaunu ideju attīstībai. Es izsaku iespēju, ka domāšanas vibrācijas veido ideju radīšanas ķēdes reakciju – perpetuum mobile.

Haoss – Kosmoss – Labirints KAROLS KARVOVSKIS ROMANS BORAVSKIS PŠEMISLAVS KARVOVSKIS Abstrakcionisms – abstrahēšanās no lietu attēlojuma, haosa redzamās, kā arī neredzamās garīgās pasaules attēlojums. Kopējais abstrakto mākslinieku darbos ir viņu meklējumi, tas ir arhetipisks, tas sakārto nekārtību. Tomēr varam pieņemt, un šī doma rada patiesu prieku, ka aiz šīs nekārtības slēpjas ģeometrijas jēga, proti, sagraujot iespēju skaidri redzēt notikumu virkni, tomēr var uziet noteiktas kārtības regularitāti. Mūžīgo, mākslinieku, intuīciju šajā jautājumā, apliecina mūsdienu zinātne, un tā ir Benuā Madelbrota līdzības teorija (ģeometrijas fraktāļu teorija), kā arī E.N. Lorensa meteoroloģijas teorija, kurā haosu definē, kā sfēru ar „acīmredzami nejaušām un neprognozējamām „rīcībām””, un tai pat laikā „eksistējošu saskaņā ar precīzi noteiktiem un bieži vien viegli paredzamiem likumiem.” Mākslā nav neitrālu formu, „nevainīgu”, izvilktu no jebkāda veida semantikas, tādējādi burtiski to uztverot un ņemot vērā 'abstraktā' pielietojumu ikdienā, nav arī abstraktu formu. Šo domu jau diezgan neapšaubāmi uzsvēra V. Kandinskis savā darbā „Par garīgumu mākslā” (1912). Šo domu uztvēra arī Marks Rotko, viņš teica: „Es neesmu abstrakcionists (..). Mani interesē tikai cilvēku pamatemociju paušana.”