Ekspozīcijas
Irina Ošleja KLERKOPOLĒ?
Irina Ošleja Klerkopolē?
“Klerkopolis” jeb latviskotajā variantā - „Klerkopole”. Vārds „Klerkopolis” apvieno sevī vārdus „klerks” un polis, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē „pilsēta”. Vārds „klerks” - kantorists, rakstvedis, sīks ierēdnis.Denotācija: Birokrātiskās sistēmas darbinieks strādā kādā administrācijas iestādē.Vārds „klerks” asociējas ar konkrētām raksturīpašībām un dzīves stilu. Tas ir izpildītājs, konvencionāla tipa cilvēks, viņa darba uzdevumi un pienākumi neprasa radošu domāšanu un iniciatīvas izrādīšanu.Vai, pārnesot šodienā šī jēdziena definējumu, nav jaušama pretruna? Viss mainās un attīstās, tāpat kā māksla, mākslas doma, realizētā interpretācijas iespējas. Arī klerks var būt radošs, līdz ar to, vai šodienas stāsts ir par to pašu veco Klerkopoli vai jauno?Ideja, kas apvieno ierēdņu un administratīvo darbinieku darbību citadelē - pilsētu pilsētā, lieliski saskan ar vietu, kur notiek izstāde, jo arī Dinaburgas cietoksnis ir pilsēta pilsētā, tiesa, te nenotiek birokrātiskās sistēmas virzība, bet gan kultūras procesu attīstība, kas lieliski kontrastē ar I.Ošlejas lielformāta darbu, kas veidots kā scenogrāfija izrādei, ko apmeklētāji varēs arī baudīt kā veiksmīgu izstādes papildinājumu videoformātā.Stāsts par Klerkopoles ciemiņu - brīvdomātāju, iespējams, ir stāsts par vienu no mums, kurš atnāk, uzvar, un liek neaizmirst, ka viņa vietā nāks cits, un cikls nenoslēgsies.Iespējams, cīņa ir mūžīga, tāpat kā mūžīgs ir pretnostatījums starp radošu indivīdu un klerku aprindām.SAJŪTU LATVIJA. SAJŪTU LATGALE.
SAJŪTU LATVIJA. SAJŪTU LATGALE. Izstāde ir tapusi projekta ietvaros, ko īstenoja Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs sadarbībā ar Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolu „Saules skola”. Projekta mērķis - veicināt jauniešu līdzdalību Latgales kultūrvides veidošanā, attīstot savu pilsonisko apziņu un piederības sajūtu. Projekta ideja bija radīt inovatīvus mākslas darbus, kur darba process tiek balstīts radošumā un jauniešu uzņēmīgumā, kā arī materiālu pārstrādē un to pielāgošanā cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Jaunieši izveidoja unikālus taktilus laikmetīgās mākslas darbus, kas sniedz ieguldījumu Latgales kultūrvides pieejamībā ikvienam iedzīvotājam. Lai veicinātu jauniešu radošumu un piederības sajūtu savam reģionam, valstij, kā arī veicinātu viņu līdzdalību Latgales kultūrtelpas veidošanā, projekta ietvaros tie pētīja savas sajūtas par Latgali, par to, kā un kādu viņi to redz un jūt. Kāda ir Latgales apkārtējā vide, kultūra un sabiedrība Latvijā? Apzinoties kāda ir Latgale Latvijā, jaunieši attēloja savu – sataustāmu – Latgali un Latviju. Jebkura lokālā aktivitāte attēlo piederību vietai, un katra vieta veido kopīgi saliedētu valsti. Projekta laikā jaunieši, veicināja uzņēmīguma gara attīstību un radošā potenciāla veidošanos. Ar katru radošu un inovatīvu ideju viņi parādīja savu piederību pašvaldībai, reģionam un valstij.Janušs Goļiks. Mana horizonta līnija
Janušs Goļiks. Mana horizonta līnija Līnija, krāsa un simbols Golika grafikā. Januša Golika "īstās vietas" izstādē grafikas lapas pirmajā mirklī varēja likties kā plakāti. Kompozīciju plaknes centrā kārtotas skaidri definētas zīmes vai simboli uz tikpat plakātiski gludas virsmas signālsarkanā vai melnā krāsā. Stingri ierobežotā krāsu palete (sarkans, melns, balts) un plakātiski lakoniskā formas izteiksme še vedina uz asociācijām ar komercreklāmu un logotipu pasaules deklaratīvo uzstājību. Kaut arī, piemēram, atcerēsimies šo pašu krāsu kodu un formas askēzi Kazimira Maļeviča un viņa laikabiedru suprematismos vai Ļisicka slavenajā plakātā Бей белых клином красным! Pērnā gadsimta 20. gados šāda izteiksme nozīmēja arī piederību pie kreisajiem un pretstatījumu visnotaļ nīdējamai buržuju kultūrai. Tomēr Januša Golika grafikās politiska motivācija tik klajā veidā nav rodama. Tā ir izteikti mākslinieciska - viņa personīgais krāsu minimālisms izteiksmības maksimālisma vārdā. Tikai tekstu vai saukļu trūkums it kā ļauj viņa piedāvātās grafiku lapas uztvert kā "lielo mākslu", ja cītīgi pieturamies pie akadēmiski tradicionāliem uzskatiem. Un tieši tas šeit, šķiet, būtu galīgi nevietā.Gundega Strautmane Mīlestības bezgalība
Gundega Strautmane Mīlestības bezgalība Gundega Strautmane ir studējusi tekstilu Berlīnes Mākslas Universitātes Eksperimentālā tekstila dizaina institūtā, Latvijas Mākslas akadēmijā un Rīgas Tehniskajā universitātē. Viņa strādā ar tekstila projektiem mākslas un eksperimentālā dizaina disciplīnās. Savos mākslas projektos Gundega izmanto Braila kodu un rada darbus, kuri ir uztverami, kā redzīgajiem tā arī neredzīgajiem un vājredzīgajiem izstādes apmeklētājiem. "Lai arī Gundegas Strautmanes veidotos darbus var uzskatīt par tradīciju modernizēšanu, ornaments tajos parādās savdabīgā, no tradīcijas būtiski atšķirīgā veidā. Māksliniece izmantojusi Braila raksta zīmes, kurās transkribējusi kristiešu lūgšanu frāzes un uzrakstījusi tās ar sataustāmu pērlīšu palīdzību. Šīs pērlīšu zīmju kopas izkārtotas simetriskā ritmā, gan atkārtojot lūgšanas tekstu, gan arī, veidojot iespaidīgu, dekoratīvu rakstu. Rezultātā darbi ilustrē klasisku konceptuālistu gājienu, kurā vēl piedevām tiek izmests salto: teksts pirmām kārtām padarīts par trīsdimensionālu fizisku struktūru. Tas ir lasāms un tā saturs uztverams tikai ar taustes palīdzību; atkārtojumi un atkārtojumu kopu ornamentālais izkārtojums sniedz arī sensuāli estētisku, ne tikai literāru pieredzi." Mākslas kritiķe Iliāna VeinbergaDžemma Skulme. Viela un forma. Patoss un rezignācija
Džemma Skulme. Viela un forma. Patoss un rezignācija Kā rīkojas mākslinieks? Džemma Skulme paver durvis uz savu radošo virtuvi: "Piemēram, gleznojot ir sajūta, ka neizdodas, neizdodas un neizdosies. Bet zini, ka būs brīdis, kad izdosies. It kā ieslēdzas spēki, kas palīdz tikt galā. (..) Un tas nav tas, ko sauc par iedvesmu, jo tai brīdī tu galīgi esi pagalam. Un tieši tādēļ, ka viss ir pagalam, un tu tomēr vēl turpini, - palīdz kaut kas, un tev izdodas, iznāk vēl labāk, un ir uzvara. Tās ir visdziļākās, visslepenākās, visneizskaidrojamākās radošās izjūtas."[1] Kādu uzvaru svin mākslinieks, pēc tam, kad ir bijis pagalam? Kas transformē ikdienišķu vājumu un rezignāciju lielā jūtu pacēlumā un radīšanas patosā? Vai šī uzvara ir patiesība, par kuru tik svinīgi runā viens no aizraujošākajiem mākslas rašanās tulkiem Martins Heidegers, kurš piedēvē patiesības būtībai raisīšanos uz āru un tieksmi pašai sevi statīt darinājumā?[2] Vai šī uzvara ir piedzīvotā radīšana - "sagaidīšana un saņemšana attiecībās ar neapslēptību"? Vai - patiesības procesā izturētais strīds, kas uzliesmo, kad viens otram pretim nostājas strīdnieki - izgaismojums un apslēptība, jo patiesība ir ne-patiesība, kā raksta Heidegers, un "tai pieder vēl neatklātā atnākšanas joma apslēptības nozīmē"? Bet varbūt uzvara ir veidols, kas radies izgaismojuma un apslēptības abstraktajā strīda, iemiesodamies vielā - krāsu tumšajā kvēlē, tekstu kolāžu virtuālajās skatuvēs, gleznieciskajās masās, kas "savā kustībā iegūst dīvainus gājienus"[3]?Dmitrija Karpenko izstāde ZVIEDRIJA NO PUTNA LIDOJUMA.
Dmitrija Karpenko izstāde ZVIEDRIJA NO PUTNA LIDOJUMA. Zviedru fotomākslinieka Dmitrija Karpenko fotoizstāde „Zviedrija no putna lidojuma”. Izstāde apskatāmas fotogrāfijas, kas attēlo Zviedrijas galvaspilsētu Stokholmu un Mēlara ezera reģionu. Dmitrijs Karpenko dzīvo un darbojas Zviedrijā jau no 1980-tajiem gadiem. Pirms trim gadiem fotogrāfs ieguva pilota sertifikātu un beidzamajos gados aizrautīgi nodevies Stokholmas un tuvāko novadu iemūžināšanai no sava nelielā lidaparāta Cessna augstumiem. Fotoizstādi Rietumu banka ir dāvājusi Zviedrijas vēstniecībai, un tagad tā turpina ceļu pa Latvijas pilsētām. Izstāde tiks atklāta Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā Zviedrijas dienu Daugavpilī ietvaros. ATBALSTA:II Starptautiskā tekstilmākslas simpozija izstāde FORTESS MAN
II Starptautiskā tekstilmākslas simpozija izstāde FORTESS MAN Otro gadu pēc kārtas Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs organizē Starptautisko tekstilmākslas simpoziju, šoreiz ar daudzsološu un dažādi savos darbos šķetināmu tēmu - “Fortress Man”. Ierasts, ka tekstilmākslā parasti darbojas sievietes, tālab, provokatīvi izvirzot tēmu, arī simpozija kuratores vēlējās uzrunāt vīriešus tekstilmāksliniekus. Uz aicinājumu daži bija atsaukušies, taču diemžēl ne visi izturēja sīvo konkurenci atlasē. Kā jau noteikts tēmā, tekstilmākslas simpozijs norisinājās Daugavpils cietoksnī. Līdztekus radošajam darbam māksliniekiem bija iespēja pievērsties cietokšņa vēsturiskiem faktiem, izstaigāt interesantās ielas, aplūkot pagalmus un sastapt cietokšņa cilvēkus. Ilgu laiku tie pamatā bija vīrieši, bet šobrīd viss ir mainījies. Cietoksnis atrodas lielākajā mākslas pilsētā Daugavpilī, simpozija dalībniekus aicinot radīt laikmetīgās tekstilmākslas darbus, iedvesmu smeļot gaisā, noskaņā, rudens krāsās virs Daugavas… Vai šīgada simpozija māksliniekiem izdevies mainīt savos darbos stāstu par cietoksni un cietokšņa vīriem, rāda simpozija noslēguma izstāde, kurā piedalās deviņi mākslinieki no piecām valstīm: Amanda Valdez, Andrea Myers un Julie Abijanac (ASV), Ksenia Shinkovskaya (Daugavpils, Latvija), Antra Augustinoviča (Latvija), Moi Tran (Lielbritānija), Miloš Adolf (Čehija), Kerstin Lindström (Zviedrija) un Farniyaz Zaker (Lielbritānija).Kā mēs burājām uzņēmējdarbību mācīties
Kā mēs burājām uzņēmējdarbību mācīties Fotoizstāde atklāj dalībnieku iespaidus, emocijas, pieredzi un mācīšanās procesus, kas piedzīvoti starptautiskajā apmācībā SAIL4entrepreneurSHIP no 15. līdz 27. augustam Baltijas jūrā un tās piekrastē. Apmācībā 20 jaunatnes darbinieki un līderi no trīs Baltijas valstīm praksē izmēģināja burāšanu kā metodi darbā ar jauniešiem un neformālajā izglītībā, lai attīstītu uzņēmējdarbības kompetenci. Projekta dalībnieki burājot izzināja Baltijas jūras piekrastes uzņēmējdarbības iespējas un kultūru, kā arī iepazina neformālās, piedzīvojumu un pieredzes izglītības metodes, kuras iespējams izmantot darbā ar jauniešiem uzņēmējdarbības kompetences attīstībā gan jūrā, gan uz sauszemes. SAIL4entrepreneurSHIP ir nozīmīgs solis jaunatnes darbinieku un burātāju kopienu ciešākai sadarbībai un aizsākums burājošu jaunatnes darbinieku kustībai.Dzidra Ezeregaile Saules dziesma
Dzidra Ezeregaile Saules dziesma Saulīt’, mana māmulīte, Abas vienu labumiņu: Saulīt’ mana sildītāja, Māmiņ’ mana žēlotāja. (Latviešu tautasdziesma) Dzidra Ezeregaile (1926-2013) – maza auguma, smalkas ķermeņa uzbūves sieviete ar gadu nastas saliektu muguru, taču vienmēr labsirdīgu, sirsnīgu un patiesu smaidu un mirdzošu skatienu apveltīta – viņa piederēja pie mākslinieku paaudzes, kas uzplauka sarežģītajos pēckara gados. Māksliniece aizvadīja garu, interesantu un radoši piesātinātu mūžu, izturot ne mazums pārbaudījumu, spītīgi un mērķtiecīgi veltot sevi mākslai.STIPRAIS ŪDENS Oforta Ģildei - 5
STIPRAIS ŪDENS Oforta Ģildei - 5 Oforts jeb asējums ir grafikas tehnika ar senu un bagātu vēsturi, kas sniedzas līdz 16. gadsimtam, bet mūsdienās turpina pastāvēt pateicoties māksliniekiem, kuri entuziastiski un spītīgi turpina kopt šo lauciņu. Tā ir prasīga tehnika, kas paredz tās izmantotājiem būt gan pacietīgiem, precīziem un neatlaidīgiem, gan tehniski virtuoziem, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Mūsdienās, kad laiks skrien ātrāk par vēju, bet ikdienas dzīves prasības neļauj atslābt nebeidzamā sacensībā ar laika plūdumu, mākslinieks kaut uz neilgu brīdi aptur samsāras ratu, koncentrējot visu uzmanību konkrētā brīža radošajā izaicinājumā. "Ļoti svarīgi ir saglabāt tradicionālo tehniku klātbūtni, kas ar laiku kļūst vēl unikālāka un vērtīgāka. Tiražēšanas iespējai bija ļoti nozīmīga loma grafikas pirmsākuma posmā, taču tas nebūt nav primārais šodien. Šāda ir iespiedgrafikas specifika. Galvenais ir oriģināls, savdabīgs un neatkārtojams šarms. Šo rezultātu nevar panākt mākslīgi, neizmantojot profesionālo prasmi un pieredzi. Katram oforta māksliniekam ir sava pieredze ar „stipro ūdeni” (Aqua forte tulkojumā no itāļu valodas nozīmē „stiprais ūdens”) – slāpekļskābi ar formulu HNO3." Nele Zirnīte, māksliniece, „Ofota Ģildes” meistare Atskatoties oforta vēsturē, par tehnikas dzimteni uzskata Vācija pilsētu Augstburgu, kur Daniels Hopfers (Hopfer, ~1470-1536) to izmatoja, lai rotātu metāla bruņas. Nedaudz vēlāk, pateicoties franču māksliniekam Žakam Kallo (Callot, 1592–1635) sākās oforta tehnikas uzvaras gājiens vizuālajā mākslā, kas vainagojās slavenajos Albrehta Dīrera, Rembranta van Reina un Francisko de Goijas darbos. Oforts ir ne tikai viena tehnika, bet ar šo terminu mēdz apzīmēt arī veselu dobspiedes tehniku grupu, kurā ietilpst akvatinta, mecotinta, sausā adata, mīkstā laka, punktīrs. Katru no paņēmieniem var izmantot atsevišķi, tomēr viena darba ietvaros tiek izmantotas pat vairākas metodes, lai sasniegtu mākslinieka iecerēto rezultātu. Laikam ejot, oforta tehnikas vēsturiskie paņēmieni tiek attīstīti un pilnveidoti, jo daudzi mākslinieki, eksperimentējot un strādājot ofortā, papildina to ar saviem atklājumiem. Mūsdienās vēsturisko oforta tehniku izmantojums joprojām ir svarīgs, lai gan ir daudzi jauninājumi, piemēram, fotogravīra, kas ieņem nozīmīgu lomu mūsdienu grafikā, un metodes, kas kodināšanas procesā aizstāj indīgo skābju lietošanu ar citām nekaitīgākām metodēm.
