DILVINS SMITS "LOGI"

DILVINS SMITS "LOGI" 

Dilvina Smita pēdējā laikā radītie darbi apliecina mākslinieka augošo interesi par organizētām telpiskām attiecībām krāsu un formas starpā. Turpinot ģeometriskās abstrakcijas tradīciju, viņa darbi uztur dialogu ar Bārneta Ņūmena, Elsvorta Kellija, Marka Rotko un Blinki Palermo krāsu laukumiem.

Pēdējā laikā mākslinieks ir atkāpies no savas tradicionālās tehnikas - glezniecības, dodot priekšroku tekstilam. Mākslinieka tekstildarbi rodas ceļojumos gūto iespaidu ietekmē. Projekta „Logi” ideja radās laikā, kad Dilvins piedalījās „Marks Rotko 2012” plenērā. Iespaidi, kas gūti no vietējās ainavas un tradicionālā dzīvesveida, motīvi, kas pārsteiguši iztēli – viss pārvērties māksliniecisko tēlu materiālā. Bieži realitātē gūtie iespaidi rod negaidītu interpretāciju, rādot visiem pazīstamās lietas jaunā rakursā.

Pagājušā gada septembra sesijā mūsu koku namu daudzveidīgā palete angļu māksliniekam sagādājusi vispriecīgāko pārsteigumu. „Taisni brīnums, kādā daudzkrāsainā pilsētā jūs dzīvojiet! Nekur citur tādu neesmu redzējis! ” – tādu Dilvins Smits bija ieraudzījis Rotko pilsētu, kad, braukādams pa Vecajiem Stropiem, Grīvu un Jaunbūvi, viņam ik pa brīdim nācās vilkt laukā savu fotoaparātu. Viņu aizrāva ritms, griezumiem rotātie logi un slēģi, un, protams krāsas! Tam, kas izgājis pēc tam caur izjūtu un emocionālo pārdzīvojumu prizmu un metaforiski atspoguļojies darbos, ir tieša saistība gan ar pilsētu, gan ar Dilvina Smita radošo darbību, gan ar Marka Rotko laika Dvinsku. Ziemā Dilvins vēlreiz atgriezās, lai pārbaudītu savas izjūtas un ieraudzītu sniegoto pilsētas ainavu. Viņš pilnīgi pārliecināts, ka dzimtās pilsētas tēls Rotko atmiņā bija iespiedies uz visiem laikiem, jo bērnības atmiņas cilvēks glabā visu dzīvi.

Simpozijā, kas bija veltīts Rotko simtgades atcerei, viņa dēls Kristofers savā lekcijā teica: „…Rotko klasiskos darbus bieži salīdzina ar logiem. Uz tādu analoģiju uzvedina gan pati audeklu forma, gan krāsu risinājumi tajos; taču šie logi ir aizvērti, aizmūrēti ar juteklīgu krāsu. Tie neaicina palūkoties ārpusē – tie palīdz ieskatīties sevī. Klasiskie darbi, pateicoties saviem izmēriem un vilinošajam spilgtumam, piesaista uzmanību, taču nepaver nekādus apvāršņus. No vienas puses, tajos atspoguļojās mākslinieka iekšējā pasaule, no otras – tie atspoguļo arī tās jūtas un emocijas, ko mēs (skatītāji) projicējam uz tiem.”

Cilvēka saikne ar dzimto vietu ir mistiska, bet neapšaubāma, un, kas zina, pilnīgi iespējams, ka šie Dvinskas mazo koka namiņu (vienā no tiem dzīvoja Rotkoviču ģimene) krāsainie logi kā atbalss bija izlauzušies cauri milzīgās lielpilsētas akmens džungļiem un izskanēja Rotko gleznās.

Lai savos darbos saglabātu „vietas” izjūtu, mākslinieks izmanto audumu, ko pērk vietējos veikalos. „Logu” paletē jaušama mūsu ainavas metafora ar tās pamatkrāsām – zilo, zaļo un dzelteno - kā tradicionālajā Latgales keramikā. Izvēloties materiāla krāsu un faktūru, Dilvins vadās no savām izjūtām vai negaidītām asociācijām. Piemēram, paņēmis rokās audumu, viņš saka: „Es atceros sevi kā mazu bērnu, aptaustot mātes kleitas malu, šis ir tieši tāds pat audums”. Krāsainās lentes nošūtas vertikāli vai horizontāli, gluži kā stīgas. Bet pašas kompozīcijas ir melodiskas, tajās ir ritms un mūzika. Dažkārt tās balstītas smalkās krāsu niansēs, citreiz – ir polifoniskas un līdzinās sarežģītam muzikālam akordam, kas veidots, balstoties uz īpašas harmonijas likumiem.

Smita darbi ir materiāli un silti – roku darināti un to siltumu glabājoši. Uzgājis kādu nelielu nelīdzenumu šuvē, mākslinieks, smaidot, atstāj šo kļūmi nelabotu kā norādi uz cilvēka nepilnībām. Pašapliecinoties telpā, darbi uzsāk dialogu ar arhitektūru, ar fotogrāfiju. Tie pievērš mūsu uzmanību apkārtējās vides īpatnībām, taču, darot to, sevi neizbīda priekšplānā, bet gan rada komforta un miera sajūtu, jo tie orientēti uz cilvēka mērogiem, uz cilvēka un pašu radītās apkārtējās pasaules savstarpējo attiecību izpēti.