Džemma Skulme. Viela un forma. Patoss un rezignācija

Džemma Skulme. Viela un forma. Patoss un rezignācija

Kā rīkojas mākslinieks? Džemma Skulme paver durvis uz savu radošo virtuvi: "Piemēram, gleznojot ir sajūta, ka neizdodas, neizdodas un neizdosies. Bet zini, ka būs brīdis, kad izdosies. It kā ieslēdzas spēki, kas palīdz tikt galā. (..) Un tas nav tas, ko sauc par iedvesmu, jo tai brīdī tu galīgi esi pagalam. Un tieši tādēļ, ka viss ir pagalam, un tu tomēr vēl turpini, - palīdz kaut kas, un tev izdodas, iznāk vēl labāk, un ir uzvara. Tās ir visdziļākās, visslepenākās, visneizskaidrojamākās radošās izjūtas."[1]

Kādu uzvaru svin mākslinieks, pēc tam, kad ir bijis pagalam? Kas transformē ikdienišķu vājumu un rezignāciju lielā jūtu pacēlumā un radīšanas patosā? Vai šī uzvara ir patiesība, par kuru tik svinīgi runā viens no aizraujošākajiem mākslas rašanās tulkiem Martins Heidegers, kurš piedēvē patiesības būtībai raisīšanos uz āru un tieksmi pašai sevi statīt darinājumā?[2] Vai šī uzvara ir piedzīvotā radīšana - "sagaidīšana un saņemšana attiecībās ar neapslēptību"? Vai - patiesības procesā izturētais strīds, kas uzliesmo, kad viens otram pretim nostājas strīdnieki - izgaismojums un apslēptība, jo patiesība ir ne-patiesība, kā raksta Heidegers, un "tai pieder vēl neatklātā atnākšanas joma apslēptības nozīmē"? Bet varbūt uzvara ir veidols, kas radies izgaismojuma un apslēptības abstraktajā strīda, iemiesodamies vielā - krāsu tumšajā kvēlē, tekstu kolāžu virtuālajās skatuvēs, gleznieciskajās masās, kas "savā kustībā iegūst dīvainus gājienus"[3]?

Šī Džemmas Skulmes personālizstāde ir veidota tā, lai darinājumi jeb mākslas darbi būtu ne tikai lietpratīgi izveidota "mākslas dzīve", bet lai ik uz soļa rastos kāds jautājums, būtu kāds nezināmais, kas pamudinātu domāt par grūti izprotamo radošo kārtību. Uz to vedināja gan vēlme sarīkot citādu jubilejas izstādi izcilai, harismātiskai māksliniecei, ģeniālai mākslas dzīves vadītājai[4] un spožai Atmodas politiskās skatuves līderei Džemmai Skulmei, gan patiesība, ka "Džemma allaž bijusi atzīto pulkā, bet reti, gaužām reti baudījusi saprašanu"[5].

Kad Džemma Skulme piecdesmitajos gados ienāca mākslā un arī vēlāk, kad nobrieda viņas stils, viena no lielākajām problēmām, kā mēs tagad teiktu, bija mākslas politiskais statuss un tās ideoloģiskā funkcija. Uz papīra māksla piederēja tautai, bet viss, kas piederēja tautai, piederēja partijai jeb varai. De facto māksla dzīvoja kā dubultaģents - sadarbojās ar institūcijām un saņēma kareivīgus pasūtījumus, kuru retoriskais mērķis a priori bija sociālisma uzvara visur. Taču darbnīcā māksla dzīvoja mākslai, pētīja un sacerēja formas konstruktīvos elementus ārpus ideoloģiskās telpas - abstrakti, kā arī brīvi mīlēja mākslu visā pasaulē un visos laikmetos. Šķiet, tieši pēdējā laika publiskās telpas bīstamās pārvērtības, kas uzmodinājušas Eiropu no slinka liberālisma, palīdz saprast, ko nozīmē bailes, draudi un nevardarbīga pretošanās. 

Mūsdienu Latvijas problēma ir tā, ka padomju perioda oficiālie iepirkumi saglabā politisko statusu. Pasīvi, bet tomēr. Tas automātiski projicējas uz mākslas autoriem. Un izaicinājums, ar kuru laikmetīgā situācija ne visai labi tiek galā, ir šī statusa inteliģenta dekonstrukcija. Pietrūkst gan laika, gan naudas, gan stratēģijas. Divās desmitgadēs ir kaut kas darīts, lai koriģētu padomju vēsturi (plašākai publikai redzamākās - izstāde "...un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960-1984", 2010, integrējot dizainu un kinētiku, kā arī izstāde "Kustība. Visvaldis Ziediņš", 2012, ierakstot vēsturē līdz tam nezināmu vārdu). Tomēr pašreizējā situācija rāda, ka vislielākās grūtības ir nevis atklāt varas aizmirstos un ignorētos, bet atmudžināt no varas žņaugiem "pieskaitītos"[6]. Ir jāprot ne vien padomju varu kritizēt un mitoloģizēt, bet arī pasargāt un iekļaut laikmetīgajā kultūrā tā laika mākslas darbus. Radītais nevar kļūt par esošu, ja nebūs, kas to sargā. Mākslinieki, ar kuru palīdzību vara rakstīja savu vēsturi, nav piedzīvojuši pietiekami mērķtiecīgus jaunlaiku pirkumus, lai muzeju krājumos iekļūtu viņu personīgais laiks, viņu izcilie padomju perioda darbi, kas pēc ideoloģiskas nokritizēšanas personālizstādēs vai pat līdz izstādēm netikuši krājas darbnīcu plauktos.

Oficiālais, šaubīgais un neoficiālais

Tāpēc Džemmas Skulmes izstāde Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā sākas ar telpu, kur oficiālais, šaubīgais un neoficiālais (padomju izpratnē) ir blakus. Te aplūkojami gan liriskie un virtuozie 50. gadu tautas svētki, gan dramatiskie, pat traģiskie 60. gadu figurālie darbi, ikoniskie gleznojumi uz koka no pirmās personālizstādes (1968), kā arī 60. un 70. gadu oficiālie pasūtījumi par tēmām, kuras māksliniece pati bija izraudzījusies kā svarīgas - Dziesmu svētki un latviešu strēlnieki. Tieši tā - "latviešu strēlnieki", bez iestarpinājuma "sarkanie" Ojārs Ābols piesaka tēmu Džemmas Skulmes pirmās personālizstādes bukletā. Blakus figurālajiem darbiem, kas runā par vēsturi un karu, ir intīmie, eksistenciālie akti, kas akcentē žestu un ķermeņa dinamiku kā pantomīmā. Abas nu jau par Džemmas Skulmes atpazīšanas zīmi kļuvušās "Tautasdziesmas" (1969) rodas pēc dziļas vilšanās par 1968. gada Varšavas pakta bruņoto spēku iebrukumu Prāgā. Eksperimenti ar vēsajām krāsām - vēl viens sešdesmito gadu izaicinājums. Ideoloģiskā laikmeta seju var aplūkot divās sižetiski līdzīgās, bet formā atšķirīgās gleznās ar vienādu nosaukumu "Ceļamaize" (1967): LPSR Mākslas fonda (tag. LMS) īpašums rāda, cik ritmizēti formu grib risināt māksliniece, turpretī muzejs kūrējis sadzīviskāku detalizāciju. Izstāde piedāvā aplūkot kādu iepriekš neizstādītu darbu, kuru Džemma Skulme gleznoja pēc Parīzes apmeklējuma Eiropas ceļojumā kopā ar Ojāru Ābolu 1956. gadā - dubultportretu. Jauno mākslinieku izstādē šo sudrabainos toņos gleznoto audeklu ar simboliski savienotām rokām noraidīja "par pornogrāfiju". Tā šķiet komiska reakcija uz izsmalcināto gleznu, kurā tēlots mīlestības triumfs, tomēr izskaidrojama, jo 19. gs. simbolista Pjēra Pivī de Šavāna hellādiskos iespaidus vai pat līdzību ar Frānsisa Pikabijas slaveno "Pāra portretu" (1942-43) padomju progresīvā kultūra savā dienas kārtībā neapstiprināja.

Kad faktūra kļūst par saturu

Izstādes otrā daļa balstās uz kolāžām, kuras Džemma Skulme nosauc dažādi - par "Kariatīdēm", "Putnubiedēkļiem" un "Vēstures piezīmēm", bet kuras vieno koncepcija - izmantot to, kas ir mājās. "Gribu, lai tās ne kā gleznas vien uztver, bet lai tās palīdz cilvēkam veidot domas. Tikai no tā, kas ir man, manā mājā, kas ir sakrāts no vectēva, ko tēvs ir krājis un es pati. Tikai tādu. Katram tā kaut kas ir - meklē un atrodi! Tāda naiva vēlme, Atmodas rosinājums. Un brīnišķīgs atradēja prieks par paņēmieniem. Tas radās, kad vēl tā kā nevarēja, bet tomēr darīja, par varītēm darīja,[7]" stāsta Džemma Skulme. Kolāžas tapušas paralēli "tīrajai" glezniecībai no 1982. līdz 2012. gadam. Ja savā mākslinieciskajā saturā tās būvē tiltus starp Latviju un pasauli, starp visos laikos un dažādās vietās izkaisīto latvisko identitāti, tostarp pašas Skulmes individuālo patību, tad biogrāfiskā līmenī kolāžas kļūst par autores tiltu no padomju laikiem uz neatkarību. Akcija trīsdesmit gadu garumā, kuras laikā faktūra leģitimizējas par saturu. Ekspozīcijas scenogrāfiskais risinājums akcentē faktūras tapšanu par stāstu. Kolāžu forma laika gaitā attīstījusies no dažiem dokumentu fragmentiem un dažām rakstītām frāzēm līdz neskaitāmiem būvķermeņiem, kur katrs dokuments, ar roku rakstītais teksts un katrs krāsu laukums nāk ar savu telpu - privāto, politisko, vēsturisko, abstrakto - un ietriecas cits citā. Šos darbus var saukt par Džemmas Skulmes neokubismu, kur dekoratīvā plaknē pārvērstas neskaitāmas virtuālas telpas. Ar kariatīdes tēlu un dekorativitāti kā saskares punktiem kolāžas otrajā telpā ir montētas ar 70. gadu monohromajām reljefu faktūru gleznām, kuras radās no zīmējuma, gandrīz ciļņa, biezā, ātri cietējošā polivinilacetāta kārtā, kam pāri lieta terpentīnā izšķīdināta eļļas krāsa.

Dadaistiskais pavērsiens

Trešo telpu veido Modeļi un jaunie darbi. Džemma Skulme uzgleznoja pirmos Modeļus 2005. gadā - bērnišķīgas, spilgti krāsainas figūras, kurās kā motīvu izmantoja savas meitas Martas bērnības zīmējumus. Semantiski šo gleznu izcelsmi var saistīt ar pašas Skulmes 1968. -1969. gada aktiem (Marta zīmē kopā ar mammu), kā arī ar viņas ekspresīvo figuratīvismu plašākā nozīmē. Taču konceptuāli tie ir pilnīgi atšķirīgi darbi - veidoti ar dadaistiskiem paņēmieniem kā Džemmas Skulmes antitēze pašai sev. Figūras no bērnu zīmējumiem nonāk gleznā kā sižetisks ready-made - tās tiek kopētas, saglabājot bērnišķīgo veiklību un nepareizību. Ja Skulmes 60. gadu akti spītēja varai ar ekspresīva reālisma atklāti eksistenciālu nostāju, tad Modeļi un jaunākās gleznas, kurās viņa izmanto pati savus bērnības zīmējumus, kurus saglabājusi viņas mamma, tēlniece Marta Liepiņa-Skulme, šķiet, spītē laikmetīgajam interpretāciju smagnējumam, īstenodami komplicētu māksliniecisko aprēķinu bez komentāriem.

Nepatiku pret dogmām, nerēķināšanos ar vispārpieņemto Džemma Skulme uztur spēkā, tādejādi apliecinot ne vien savu piederību avangardiskām stratēģijām, kas nosaka laikmetīgo mākslu, bet arī realizējot savu individuālo atbildību un neizsmeļamo radošo talantu.

Ekspozīciju veido Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības krājumi, privātkolekcionāru - Zuzānu ģimenes, Aināra Gulbja un Gunta Belēviča kolekcijas, mākslas darbi un arhīva materiāli no Džemmas Skulmes.  Izstādi Daugavpils Marka Rotko centrā rīko fonds "Mākslai vajag telpu".