Rotko Centrs: Tik jauna, un jau tādi panākumi – izstādes, rezidences, balvas… Esat pilnībā iegrimusi mākslā?

Sandra Strēle: Jā, tā nu ir sanācis, ka tā ir mana pamatnodarbošanās. Vēl es pasniedzu gleznošanu skolā, taču nedaudz, divas dienas nedēļā. Bet pārējo laiku pilnībā veltu mākslai – no rīta sāku, un tā līdz vakaram.

RC: Jūsu ģimene ir saistīta ar mākslu, glezniecību?

SS: Nē, es nenāku no mākslinieku ģimenes. Bet ģimene vienmēr ir mani atbalstījusi. Tiesa, vecāki nedomāja, ka tā varētu kļūt par manu pamatnodarbošanos. Šķita, ka glezniecība nav īsti tas, ko es varētu izvēlēties. Es taču mācījos Rīgas 1. ģimnāzijā, bet tā ir matemātikas skola. Un aptuveni pēc 10. klases izlēmu, ka tomēr iešu studēt Latvijas Mākslas akadēmijā.

RC: Un tagad matemātika palīdz?

SS: Jā, palīdz! Kā māksliniecei matemātika palīdz strukturēt darbu. Jo nav noslēpums, ka mākslinieki mēdz būt neorganizēti. Bet matemātika palīdz darīt visu laikā. Tāpēc reti vērtīgā pieredze un prasmes, ko apguvu 1. ģimnāzijā, dara mani spējīgu strukturēt un organizēt savu darbu.

RC: Uz ko varat pārslēgties? Vai arī radošums jums ir gan darbs, gan vaļasprieks?

SS: Protams, glezniecība man ir gan darbs, gan patīkama laika pavadīšana. Es varu strādāt bez brīvdienām. Sevišķi, ja gatavojos izstādei. Bet, ja runājam par nodarbēm ārpus studijas, man ļoti patīk peldēt. Varbūt tieši tāpēc manos darbos bija baseinu tēma (smejas).

RC: Kā šodien veidojas izstāžu un simpoziju saraksti, kuros jūs varētu piedalīties? Jau varat atļauties izvēlēties?

SS: Jā, ir pienācis brīdis, kad visam vairs vienkārši nav laika. Un ir jānosaka prioritātes. Tajā pašā laikā pievēršu vairāk uzmanības personālizstādēm, dodu priekšroku individuālam darbam. Mazāk – grupu projektiem. Savukārt, gatavojot personālizstādes, vados pēc telpu iespējām, izmēriem. Tas ir būtisks nosacījums, jo es veidoju lielformāta darbus.

RC: Darbs pārī – tas vienmēr ir kompromiss un savā ziņā arī bailes zaudēt individualitāti. Varat pakomentēt šo sadarbības formu starptautiskajā projektā “Micēlija”, kurš šobrīd skatāms Rotko centrā?

SS: Jā, darbs pārī ir interesanta pieredze, bet man vairāk patīk individuāli. Un rezultāts, kad abi mākslinieki ir maksimāli atvērušies un ieguvuši ko tuvu pilnībai – tie ir ārkārtīgi veiksmīgi gadījumi, ļoti reti.

RC: Kā komentēsiet savu sadarbību ar Pēnelopi Ričardsoni, jūsu pārinieci “Micēlijas” projektā?

SS: Tas ir mūsu sadarbības turpinājums, jau otrs kopējais darbs. Pēnelopei bija ideja par stāstiem. Stāsts kā formāts. Un tā ir mūsu vienojošā tēma. Varbūt ne kāds konkrēts stāsts, drīzāk ideja. Un mana tēma ir seriāls, kurš aizved pie maniem iepriekšējiem darbiem.

RC: Kā nonācāt pie lielformāta darbiem?

SS: Kad iestājos akadēmijas sagatavošanās kursos, tur bija noteikts formāts – 60 reiz 80 centimetri. Un, jau stājoties akadēmijā, sapratu, ka gribu ko citu. Pamēģināju metrs reiz metrs, un formāts šķita tik liels! Man patika. Ar laiku tas kļuva arvien lielāks un lielāks (smejas).

RC: Kādas ir lielformāta priekšrocības?

SS: Strādājot lielformātā, labāk sevi izjūtu tīri fiziskā līmenī. Tā ir pavisam cita kustību amplitūda. Bet no skatītāja puses… (aizdomājas). Mēs taču visu samērojam ar sevi, salīdzinām ar sevi. Uztveram caur sava izmēra prizmu. Un ir ļoti patīkami, kad glezna ir lielāka par tevi pašu. It īpaši, ja tādu gleznu ir vesela telpa. Vispār man patīk vai nu mazas glezniņas, vai lielas. Vidējas ne.

RC: Kā atnāk tēmas?

SS: Man patīk stāsti. To ir vairāki. Izaug cits no cita. Strādājot pie vienas sērijas, pienāk brīdis, kad saprotu – laiks pāriet pie nākamās. Vienu tēmu varu risināt gadu vai divus, vairāk ne.

RC: Kur atrodat tēlus? Kas jūs baro, lai radītu fantastiskus stāstus?

SS: Vēroju apkārtējo dzīvi, vēroju cilvēkus. Un arī mēs paši šo to uzkrājam un veidojam. Jā, ikdienas dzīve man arī vienmēr ir patikusi. To var viegli transformēt fantāzijās (smaida).

RC: Var sacīt, ka labprāt eksperimentējat?

SS: Esmu “par” eksperimentiem. Kopš paša sākuma palieku uzticīga glezniecības medijam. Bet man patīk to apvienot ar citiem medijiem, kas to papildina. Veicu arī dziļu teorētisku izpēti, jo mācos doktorantūrā. Paplašinātā glezniecība ir jauns termins mākslas teorijā. Tā nav glezniecība tādā izpratnē, pie kādas esam raduši. Ir tāds mākslinieks, Īens Bērns, un viņam ir darbs “Spoguļi”. Tas ir piesliets pie sienas, un skatītāji redz savus atspulgus. To arī var saukt par glezniecību, jo te arī veidojas tēls. Ir virsma, krāsa, pati glezniecības būtība.

RC: Kā nonācāt pie paplašinātās glezniecības? Kas izsauca sākotnējo interesi?

SS: Kad mācījos maģistrantūrā, kopā ar kursa biedrenēm nonācu interesantā lekcijā pie itāļu dizaina teorētiķa Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Un viņš stāstīja tieši par paplašināto mākslu. Tas bija kas absolūti jauns! Mūs aizķēra. Austrāliešu mākslas teorētiķis Marks Titmāršs ir izdevis veselu grāmatu, kur tiek atšifrēts šis termins.

RC: Tādi lielformāta darbi prasa daudz vietas. Kur jūs strādājat?

SS: Man ir klasiska izmēra studija Rīgas dzīvoklī un vēl viena telpa, noliktava, ko man organizēja draugs, lai es varētu glabāt darbus un ērti tos atrast. Kopā divas radošas telpas. Un, tā kā mani darbi bieži sastāv no vairākām daļām, katra nemaz nav tik liela, lai to nevarētu iznest laukā.

RC: Jūsu gleznotājas ritms.

SS: Strādāju dienā, gadās desmit divpadsmit stundas. Protams, ne jau katru dienu. Bet cenšos gleznot diendienā. Optimāli – sešas stundas dienā. Naktīs strādāju tikai tad, ja tas vajadzīgs mācībām.

RC: Vai ir brīži, kad lietas nekādi negrib saslēgties un darbu nesanāk pabeigt, jo iestrēgstat kādā no posmiem? Vai viegli atsakāties no veltīgiem centieniem “tikt līdz galam”?

SS: Dažādi. Bet es laikam esmu no tiem, kas viegli atteiksies un sāks ko jaunu. Es mēģinu sākt vēlreiz no sākuma. Par to pašu tēmu.

RC: Gadās taču dzirdēt, ka kādam jūsu darbā kas nepatīk? Vai pieņemat kritiku?

SS: Ja konstruktīvu, tad kāpēc ne?

RC: Ko saprotat ar konstruktīvu kritiku? Kā atpazīt, vai tā ir konstruktīva, vai arī kāds vienkārši ir sliktā omā?

SS: To jūt. Ja cilvēks pats orientējas, pats ir autoritāte un eksperts.

RC: Pirmais cilvēks, kam rādāt savus darbus.

SS: Laikam tomēr ģimene (smaida).

RC: Kura radošā uzvara ir palikusi prātā visspilgtāk?

SS: Laikam pirmā reize bija akadēmijā, trešajā kursā. Dabūju Teterevu fonda stipendiju. Varbūt tāpēc, ka tā bija pirmā atzinība, liels solis uz priekšu. Kad tu saproti – jā, trīs gadi ir atdoti studijām, un bija vērts. Tam ir nozīme, un tas ir augstu novērtēts. Rezultātā – motivācija un jauns izrāviens.

RC: Atceraties tā brīža sajūtas?

SS: Protams, prieks. Bet balvu galvenā jēga ir jauni ceļi, stimuls iet tālāk. Jauni piedāvājumi, jaunas finanšu iespējas.

RC: Kas būs priekšā?

SS: Vasarā man būs personālizstāde Berlīnē. Tur nebūs tik lielu formātu, telpa neļauj. Jaunā sērija sauksies “Nenotikušās izstādes”.

RC: Vai gadās, ka tēmas burtiski plēš pušu – gribas daudz un visu reizē? Kā izkārtojat tās rindā?

SS: Varu atļauties visu apvienot! Man taču ir pasaku, stāstu un fantāziju koncepts (smejas).

RC: Viltīgi.

SS: Jā, ērti (smejas).

RC: Jums ir gleznas, kuras neviens nav redzējis?

SS: Ir. Bet maz. Tie ir darbi, kas gleznoti konkrētām izstādēm, taču tādu vai citādu iemeslu pēc tā arī nav iekļauti projektā.

RC: Un gleznas, ar kurām neesat līdz galam apmierināta, bet tāda vai citāda iemesla pēc nespējat atbrīvoties?

SS: Kāds pārītis būs (smejas).

RC: Pēdējais jautājums: stimuli, filozofija vai rituāls, kas palīdz iet uz priekšu?

SS: Es guļu (smejas). Ja darba gaitā iet grūti, varu nolikties pagulēt. Miegs vienmēr saliek visu pa plauktiņiem. Burtiski 20 minūtes sakārto domas. Ar aizmigšanu man problēmu nav, tas ir viegli (smejas).