Klusuma ēra- Reizēm ģeogrāfisku, politisku vai morālu apsvērumu dēļ mēs – un sabiedrība – apklustam.
Klusums iestājas tad, kad cilvēks nespēj orientēties savā ceļā, un roka un galva ved mūs uz tādām vietām, kuras mēs neizvēlētos doties.
Agrāk, ja nezinājām ceļu, mēs varējām izmantot uz papīra vai audekla uzliktu karti vai citu instrumentu, kas palīdzētu mums nokļūt izvēlētajā galamērķī, bieži vien orientēdamies pēc reljefa niansēm vai citām pazīmēm. Ja ceļa izvēle notiktu tāpat vien – prieka pēc, tad nešaubīgi priekšroka tiktu dota skaistākām ainavām, nevis taisnākajam maršrutam.
Parādoties militāriem nolūkiem paredzētai, satelītu vadītai GPS sistēmai, kas izseko ne tikai ceļu, bet arī pašu tā lietotāju lielākajā pasaules daļā, mēs atstājām izpēti signāla no kosmosa ziņā. Mēs atsakāmies no savas brīvības būt anonīmam un priecāties par būšanu dēkainim vai pat klaidonim, kas brīvi klejo, nebaidīdamies apmaldīties un pētīt. Bet, no otras puses, mēs bieži, ja ne vienmēr, visur ierodamies ātrāk.
Politiskā ziņā vēsturē ir bijušas vairākas reizes, kad sistēmas ir pārņēmušas vairākuma izveidotas sistēmas. Dažreiz tas ir noticis kara, reizēm postošas propagandas dēļ, bet reizēm tas ir noticis tik viegli, ka nav bijis pat pamanāms.
Laikā, kad lielākajai pasaules sabiedrības daļai ir pieejams vairāk informācijas, nekā jebkad agrāk, diennakts neoficiālie reportieri dokumentē visus savas dzīves aspektus, pēta, rediģēt un publicēt no lielākajām jebkad zināmajām bibliotēkām – interneta meklētājprogrammām. Augu diennakti ziņu portālus darbina vēlme būt informētam un iepazīt pasauli, bet arī otrādi – naudas ieguve, ļaunprātīgi nolūki, stereotipu un aizspriedumu nostiprināšanās; viltus ziņu izplatība šo triju iemeslu nolūkā.
Sabiedrībai un indivīdam tagad ir vairāk iespēju attiecībā pret klusuma ēru. Pastāvīgs troksnis, ko rada ziņas un informācija, kā arī ierīces, gan veicina to, ka tās tiek mazāk pārbaudītas, gan arī vairāk informē par nepieciešamību pārbaudīt rūpīgāk nekā jebkad agrāk, radot vēl lielāku troksni. Tāpēc bieži pārbaudēs trūkst lietderības aspekta, lietas, informācija un idejas pārāk bieži tiek pieņemtas virspusēji vai arī atkarībā no tā, cik glīti tās tiek pasniegtas. Secinājumos ignorējot vēstures faktus personiska labuma dēļ, izvēloties viedokli, nevis pierādījumus, paļaujoties uz viltus ziņām par jauniem masu iznīcināšanas ieročiem, izvēloties popularitāti, nevis saturu, slavinot šovinismu un protekcionismu.
Vai šis ir ciniskas padevības laiks, klusuma ēra vai cēloņa laikmets?
Savu troksni ievēlieties gudri.
Klusuma ērai iesniegtie darbi tika veidoti Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā 2017. gada martā un aprīlī. Radīti studijā, zem kuras karājās Rotko darbs, cietoksnī, kurā savulaik uzturējās padomju armija, ar skatu no loga cietumā, kuru izmantoja kā koncentrācijas nometni nacistiskā režīma pretiniekiem, un ārpus studijas – tikai īsa gājiena attālumā no Paguļankas meža, kur daudzi no šiem ienaidniekiem sagaidīja savu nāvi. Bet precīzāk – tikai 200 metru attālumā no jaunatvērtā budistu centra.
Visa vieta ir klusums un troksnis.
Ričards Denijs ir Lielbritānijā dzimis (1967) mākslinieks, kurš dzīvo Melburnā, Austrālijā. 1895. gadā viņa vecvectēvs aizbēga no Latvijas un ieradās Lielbritānijā. Viņš droši vien gribēja doties uz Ameriku, bet, kad jau bija piedzimuši pieci bērni un sācies I Pasaules karš, viņš aizvien vēl bija Lielbritānijā, tagad jau kā pilsonis. Četrus gadus pēc iesaukšanas britu armijā viņš krita kaujas laukā.
