NEPANESAMĀ ATKLĀTĪBA: ĢĒNIJS UN DUMPINIEKS KOĻA NOVIKOVS
Nikolajs Novikovs (Ukraina)
Nikolajs Novikovs piedzima 1935. gada 27. augustā. Par vecākiem ziņu nav, izņemot tēvavārdu – Jakovļevičs. 1940. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, zēns nonāk Kazaņas bērnunamā. Piecgadīgais Koļa aug kara postītā pasaulē. Bērnunamu pamet 1951. gadā sešpadsmit gadu vecumā un uzsāk mācības Ņižņijnovgorodas tehnikumā kuģa mašīnista specialitātē. Līdz 1954. gadam piepelnās gadījuma darbos vairākās PSRS pilsētās, līdz nonāk Ukrainas Mikolajivā.
Pēc pilngadības sasniegšanas tiek iesaukts armijā un nosūtīts uz Murmansku. Drīz pēc dienesta sākuma gūst traumu sadursmē ar malkas vedēju. Pēc izrakstīšanās no slimnīcas atgriežas Mikolajivā, bet drīz vien atsāk klejotāja dzīvesveidu: izmācās par traktoristu un dodas apstrādāt jaunās aramplatības Kazahstānā, tad atgriežas Ukrainā, Luhanskas apgabalā, kur strādā Proletarskas (tagad – Lisičanska) raktuvēs un par betonētāju Kirovohradā (tagad – Kropivnicka). Pakāpeniski sāk aizrauties ar zīmēšanu un nolemj doties studēt uz Odesu. 1961. gadā iestājas Grekova vārdā nosauktajā mākslas skolā, no kurienes pēc gada tiek atskaitīts slikto sekmju dēļ akadēmiskajos priekšmetos. Turpmāko desmit gadu garumā tiek vairākkārt uzņemts atpakaļ un atkal atskaitīts. Skolā atgriežas kopskaitā četras reizes.
Pastāvīgas darbavietas Novikovam nav, viņš nakšņo pie draugiem, vai uz ielas. Četrreiz sēž cietumā par klaiņošanu, jo bezpajumtniecība PSRS ir ārpus likuma. Marginālais dzīvesveids māksliniekam ir sava veida askēze, idejiska eksistence ārpus sistēmas žņaugiem, taču pirmajā vietā allaž ir radošums.
1985. gadā Novikovam aprit piecdesmit gadu. Draugi mākslinieki iekārto viņu psihiatriskajā slimnīcā – tur var mierīgi dzīvot un strādāt, nebaidoties no aresta. Mākslinieks turpina pilnveidot tehnisko meistarību, eksperimentē ar dažādiem stiliem. Ar laiku izstrādā savu individuālo radošo rokrakstu: grafika tušas tehnikā ar deformētiem sieviešu un vīriešu ķermeņiem un psihodēliskām svēto sejām. Uzsvērta pievēršanās formai un savdabīgs sakrālo un cietuma estētikas simbolu mistrojums – dzeloņdrāšu nimbi, sašķiebušās baznīcas, mūki vientuļnieki un cietuma ļaudis. Īpatna sociālo padibeņu ikonogrāfija. Mākslinieka iecienīts paņēmiens ir tušas izberzēšana ar pirksta galu, izsmērējot asi izteiktās līnijas par dūmakainām svēdrām.
Laikā, kad Padomju māksla morāles aizsegā sludina bezdzimuma estētiku, Novikovs, kura māksla gan nav izteikti erotiska, rada jaudīgus, dzimumspecifiskus darbus, kuros nolasāms autora redzējums par sava laika mitoloģiju. Domājams, normāla, nemītiska pasaules uztvere autoram vairs nešķiet iespējama, ja tajā valda tāds nezvērs kā Padomju Savienība, ar savu absurda ideoloģiju un perversajiem pasaku likumiem.
Novikova daiļradē vērojama spēcīga folkloras klātbūtne un zināšanas par senajām kultūrām un mītiem. Viena no tās izteiktākajām iezīmēm ar īpatnēji rituālu pieskaņu ir visuresošā sievišķā forma: plati gurni, pienīgas krūtis un vaigs, kas nereti izstumts ārpus kadra. Viņa ir pašas dzīvības pirmsākums – māte, zeme, akmens dieve vai mūsdienu ikona. Novikova mākslā sieviete ir pirmatnējās dievietes simbols. Viņa pastāv, lai sargātu un iedvesmotu, un piešķir mākslinieka darbiem garīgumu pirmskristietības izpratnē. Eņģelis, mīlestības vai pielūgsmes objekts – veidoli var būt dažādi, taču allaž sieviešu dzimuma.
Deviņdesmitajos gados Novikovs jau ir dzīva leģenda. 1991. gadā Odesas literatūras muzejā tiek aizvadīta viņa pirmā personālizstāde. Nākamā – “Koļas Novikova pasaule” – seko 1993. gadā, taču ilgst tikai divas dienas. 1996. gadā Koļa nonāk slimnīcā, kur mirst no klaidoņu aprindās izplatītās plaušu tuberkulozes.
Daudziem Nikolaja Novikova dzīvesstāsts šķiet teju vai piedzīvojumu romāna cienīgs. Kā vientuļš, dumpiniecisks ģēnijs, īsta Odesas leģenda un sava laika simbols Nikolajs Novikovs dzīvoja pasaulē, kur izmisīga mīlestība un galēja norobežošanās saplūda vienā. Pētniekiem bija jāpieliek lielas pūles, lai savāktu kopā atsevišķus biogrāfijas fragmentus un stāstus, kas vēstī par mākslinieku ar smagu likteni – cilvēku, kurš dzīvoja pilnīgā ‘pagrīdē’ un spēja saglabāt sev tik dārgo neatkarību, lai tur vai kas.
Koļa nekad netika sapņojis kļūt par leģendāru bezpajumtnieku. Viņš gribēja būt mākslinieks un tas arī kļuva – brīvs radošs gars ar transformējošu ietekmi uz sabiedrības apziņu.
Izstādes norises laiks: 28.10.2022.-19.02.2023.
