Klusuma un tukšuma formas Šīs mūsu kārtējās izstādes – reģionālās mākslas projekta – tēma nav izvēlēta nejauši, jo to organizējam mēs – Marka Rotko vārdā nosauktais mākslas centrs. Klusums un tukšums – divi pamatjēdzieni, kam bija ārkārtīgi būtiska un aktuāla nozīme Rotko daiļradei, it īpaši viņa klasiskajiem darbiem. Runājot par savu māksliniecisko metodi, meistars to salīdzināja ar “radošu klusumu, apelēdams pie budisma filozofijas, kurā tukšumam piemīt potenciāls: jo viss šajā pasaulē notiek vai “materializējas” no “nekurienes” un viss aiziet “nekurienē”.
Lai cik paradoksāli tas neskanētu, milzīgos Rotko audeklus “aizpilda tukšums”. Tajos tukšums ir gan telpa, gan saturs; tas ir abstrakts, bet vienlaikus arī taustāms, pateicoties piesātinātai krāsai. Tas hipnotiski apbur, ievelk skatītāju iekšējās sfērās un aicina uz klusējošu dialogu. Tieši uz klusējošu, jo tikai klusumā var sadzirdēt sevi. “Klusums ir tik precīzs,” – Rotko ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā. Mākslinieka slepenais sapnis ir radīt tādas klusējošas telpas, kā mazās ceļmalas kapeliņas, kurās ceļinieki var pabūt klusumā un vienatnē, vērdamies tukšumā un klausīdamies klusumā. Katrs Rotko darbs ir šāds patvērums.
20. gadsimts veiksmīgi pierādījis, ka abstraktās mākslas valoda var būt ne mazāk informatīva kā figurāls tēlojums. Izkopjot priekšgājēju tradīcijas, mūsdienu mākslinieki visā pasaulē un arī mūsu reģionā strādā abstraktās mākslas jomā, atrazdami savu individuālo, īpašo mākslinieciskās izpausmes metodi. Mēs priecājamies par jebkādiem dažādu klusuma un tukšuma formu izpētes mēģinājumiem.
Farida Zaletilo
